Dzemdes uzdevums ir implantēt endometrijā apaugļotu embriju, nodrošināt embrija un vēlāk augļa attīstību deviņus mēnešus un tā piedzimšanu. Dzemdes faktori neauglībai var būt iedzimti vai iegūti. Tie var skart endometriju vai miometriju, kā neauglības cēlonis tas ir sastopams 2–5 % gadījumu.
Iedzimti dzemdes defekti
- Sakarība starp iedzimtiem dzemdes attīstības traucējumiem un neauglību nav īsti skaidra, izņemot tos gadījumus, kad novēro nopietnus traucējumus.
- Adekvāta Millera vada izveidošanās grūtniecības laikā nodrošina anatomiski normālu dzemdes, olvadu, dzemdes kakla un maksts augšējās trešdaļas attīstību. Pilns spektrs iedzimtas jeb Millera vada patoloģijas variē no pilnīga dzemdes un maksts iztrūkuma (Rokitansky-Kustner-Hauser sindroms) līdz nebūtiskiem defektiem, tādiem kā sedlveida dzemde jeb uterus arcuatus un divragu dzemde jeb uterus septatus.
- Vienraga dzemdei (uterus unicornis) un dzemdei ar starpsienu (uterus septatus) var būt paaugstināts priekšlaicīgu dzemdību risks.
- Dzemde ar starpsienu var traucēt implantācijas procesam un veicināt grūtniecības neiznēsāšanu pirmajā trimestrī.
Iegūti dzemdes defekti
- Dzemdes iekaisums jeb endometrīts (akūts vai hronisks) – var veidoties pēc traumatiskām dzemdībām, dzemdes dobuma tīrīšanas spontānā aborta dēļ, kontracepcijas dzemdes dobumā (spirāle).
- Saaugumi dzemdes dobumā – jebkādas cita veida procedūras dzemdes dobumā (miomektomija, hiteroskopija) var veicināt saaugumu attīstību (Asherman’s sindroms).
- Placentārs polips– placentas paliekas pēc aborta vai dzemdībām.
- Submukozs miomas mezgls, sastopams 20–25 % gadījumos sievietēm ar fibromiomu – traucē implantācijas procesam, veicina grūtniecības pārtraukšanās draudus pirmajā trimestrī, priekšlaicīgas dzemdības un placentas priekšlaicīgu atslāņošanos.
